21.12.2020 21:56

     Autore par grāmatas moto ļoti atbilstoši izmantojusi Viljamsa Morisa vārdus: “Pagātne nav mirusi, tā dzīvo mūsos un dzīvos arī nākotnē, kuru mēs patlaban palīdzam radīt."

     Vai esat kādreiz vērojuši labības lauku? Zeltainās vārpas, kas līgani šūpojas vējā... Labības lauki rada sajūtas par kaut ko pamatīgu, nomierinošu. Šis romāns ir kā krāšņi idealizēts lauku ainavu, kā arī idilliskas un šķietami bezrūpīgas dzīves ainiņu krājums.

     Stāstījums ir par dzīvi Anglijas laukos Safolkas grāfistē 20.gs. 30.gados. Gobu fermu jau vairākas paaudzes apsaimnieko Meiteru ģimene. Viņi audzē miežus un kviešus. Galvenā stāstniece ir četrpadsmitgadīgā Edīte, fermeru jaunākā meita, kas dienas pavada nebeidzamajos lauku darbos. Edītei ir jāizvēlas vai palikt fermā un apprecēties ar kādu no kaimiņu dēliem, vai doties uz pilsētu un pieņemt kompanjones vietu. Šis ir jaunas sievietes pieaugšanas stāsts, kas ir īpašs, jo it kā pavisam nemanāmi tiek aplūkota cilvēka garīgā veselība un tas, kas to ietekmē. Lasot mēs apzināmies, cik viss ir trausls - cilvēka gars un miesa, fermeru darbs dabas un politikas ietekmē, kā arī idejas, kuras spēj pārvērst cilvēku dzīvi vai iznīcināt to. Ļoti lēnām lasītājs nonāk līdz fināla kulminācijai, kuru lasot viņš saprot, ka lasītais nav romāns par lauku dzīvi, bet traģiska drāma.

Spēcīgs, inteliģents un aizkustinošs romāns.

Romānam ir ļoti labs Silvijas Brices tulkojums, ko paveikt varētu būt bijis sarežģīti, jo autore tekstā piemin Safolkai raksturīgus augus, putnus un veclaicīgus darbarīkus, ko tulkotāja veikli  latviskojusi, izmantojot vecvārdus.

Šis noteikti ir viens no tiem romāniem, kas atstāj jūtamu pēcgaršu un liek pat to domāt vēl ilgu laiku pēc izlasīšanas.

      Melisa Harisone (dz.1975.g.) ir angļu rakstniece, kas raksta arī laikrakstiem "The Times" un “The Guardian", un darbojas radio un televīzijā. Saņēmusi literārās godalgas un 2019.gadā Eiropas Savienības literatūras balvu par romānu "Zeltains miežu lauks".