Pirmdiena – grāmatu diena!

Mēs visi šajā dzīvē esam tikai ceļinieki, ceļā uz Tēva Mūžīgajām Mājām, un cilvēki, kurus savā ceļā satiekam, ir mazākas vai lielākas pieturvietas, kas var ietekmēt mūsu ceļa virzienu, norisi un galamērķi… Rakstnieks meklē atbildes – Cik liela nozīme mūsu kā pieaugušo dzīvēs ir vecākiem, bērnībā pieredzētajam? Kāpēc cilvēka miesa piedzīvo tik daudz ciešanu, ja jau katra cilvēka ķermenis ir templis pēc Dieva ieceres?

Neparasti īsās noveles ir kā trāpīga, kodolīga  dzeja un vienlaikus kā episka sāga – tik daudz pateikts par katru tēlu, un vēl vairāk… noklusēts. Noveļu galvenie varoņi vēl ilgi paliek telpā kopā ar lasītāju un dzīvo savu, no rakstnieka neatkarīgu, dzīvi… tos papildina arī lasītāja pieredze.

Grāmata ievelk ar savu skanīgo valodas plūdumu, un tūlīt pat pāraug sulīgā lamuvārdu virknē, kas tikpat raiti atkal atgriežas sākotnējā melodiskajā ritumā… Lasītājs tiek ierauts “amerikāņu kalniņos” – emocijas tiek arvien kāpinātas.

Ja pirmajā novelē rakstnieks salīdzina cilvēka ķermeni ar klosteri, kuram sadrupušas akmens ārsienas, izbirušas logu vitrāžas un tikai rets saules stars vēl izgaismo fresku uz iekšpagalma sienas…, tad nākamajā novelē rakstnieks zīmē it kā  atmiņā iespiedušos bērnības “fotogrāfiju”, kur bariņš nošņurkušu vienas ģimenes bērnu pusdienlaikā satupuši kur kurais, lai saņemtu savu ikdienišķo maizes riku un ar netīru tauku karoti zīmi pierē, un tādu – uz visu dzīvi… nevilšus nāk prātā Kaina zīme. Un tā nu neiezīmētais izstāsta katra iezīmētā necilo, niecināmo, bezjēdzīgo, vientulīgo dzīves stāstu.

Grāmatas pieejamība bibliotēkās