Klāt grāmatu diena!
Lai arī pati neesmu pieredzējusi tā saucamos padomju gadus, šī grāmata
“Mana ome un vareņiki” atsauca atmiņā ainas un notikumus no manas bērnības
deviņdesmito un divtūkstošo gadu sākumā. Tāpēc ar smaidu uz lūpām varēju lasīt rindkopas par autores
bērnības aprakstītajām blēņām – lēkāšanu pa dzelzs gultu vai zvanīšanu uz
nejauši izvēlētiem numuriem no telefongrāmatas, turklāt no telefona, kuram
vajdzīgais numurs bija jāsastāda katru cipariņu pagriežot (šo gan sapratīs
tikai tie, kuri tiešām to piedzīvojuši).
Varētu teikt, ka Diana Bogdanava radījusi grāmatu, par savām vismīļākajām un siltākajām atmiņām no bērnības. “Tas ir stāsts par manu bērnības laiku, kuru pavadīju Ukrainā pie omītes; par piedzīvojumiem, par blēņām un nedarbiem.”
“...šī virtuve vienmēr ir bijusi labākā vieta manā bērna visumā. Šeit bija garšīgi silti un saulaini. Šeit bija mīlestība. Tās bija daudz. Tik daudz, ka līst pāri malām. Tik daudz, ka ne rokās, ne klēpī noturēt.” Manuprāt, ar šiem vārdiem grāmatas autore uzbūrusi tās sajūtas, kuras, aizverot acis, arī lasītājam liek atgriezties pie kādas sirdssiltas bērnības ainas vai vienkārši atminēties kādu sev mīļu un tuvu cilvēku.
Jāatzīmē, ka šo grāmatu īpašu padara katra stāsta beigās pievienotās Dianas omītes receptes, kuras autorei īpaši palikušas atmiņā vai saistītas ar kādu spilgtāku bērnības notikumu. Dažas no tām ir pazīstamas arī latviešu virtuvē.
Pēc manām domām, šie vienkāršajā valodā uzrakstītie stāsti aizraus gan tos, kuri piedzīvojuši šos laikus, gan arī tos lasītājus, kuriem tas liksies kā no citas pasaules, jo grāmata tik tiešm ir pilna ar mīlestību, sirsnību un patiesi jaukām atmiņām!
