Pirmdiena – grāmatu diena!

Iesaka Liepājas bibliotekāri: Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas vecākā bibliotekāre Laura Andersone aicina izlasīt Dženetas Makkērdijas darbu “Priecājos, ka mana mamma nomira”

Satriecoša grāmata par jaunu meiteni, kas dalās ar savu skaudro vēstījumu par savu cīņu ar ēšanas traucējumiem un atkarībām, par vardarbību ģimenē un nepiemērotiem apstākļiem, par to, kā ir būt bērnam aktierim, bet visdziļāk par savām sarežģītajām attiecībām ar māti.

Stāsts, kas apstulbina, nošokē un liek izbīties. Saprotams, ka ne uz katru bērnu - aktieri vajag lūkoties caur izlasītā prizmu, bet grāmata parāda, cik nežēlīga ir šī industrija. Dženetas stāsts to apliecina, it īpaši bērnu-jauniešu seriālu vidē – skarbā un bērniem, kas tikai aug, pilnveidojas un mācās dzīvi, nepiemērotā.

Tomēr visvairāk mani kā lasītāju satricināja Dženetas stāsts caur mātes un meitas attiecībām, kur slēpjas viss būtiskais. Pirmā doma ir neticība, ka tā tiešām ir, ka tā var būt, ka tā ir bijis un kādam, visticamāk, būs. Cik slims pašos pamatos var izvērsties vecāka (šoreiz mātes) sapņa piepildījums caur paša bērnu. Cik tas ir traumējoši, nepareizi un vardarbīgi. Reizē meitas milzīgā atkarība no mātes, nespēja sevi identificēt kā personību un kā atsevišķu cilvēku, kam teorētiski ir pašam sava galva uz pleciem, pašam savas domas, vēlmes, sapņi un vajadzības, bet praktiski tomēr izrādās, ka nav.

Mātes vājprātīgā kontrole, kuru pastiprina tēva distancēšanās un prombūtne, ir tik neaprakstāma, ka, pat mazai esot, Dženeta saprot, ka ar mammu ir grūti, bet reizē ar mammu viņa jūtas pareizi. Mātes manipulācijas ir tik vardarbīgas, tik aplamas, ka bērna vienīgā laime ir iepriecināt mammu par katru cenu – tā ir dzīves jēga, tā ir ikdienas būtība. Saprotams, Dženetas mātes onkoloģiskā saslimšana, mūžīgais naudas trūkums un neveselīgās attiecības ģimenē ir papildu slogs, bet izvēlēties jaunāko bērnu par situācijas glābēju un sapņa piepildītāju ir neaptverama doma.

Grāmata ir pilna ar detaļām, kas mulsina un izsauc līdzjūtību. Piemēram, kaut kādā mērā var izprast telpu trūkumu, saspiestību, nekārtību un fiziski ciešo klātbūtni mājās (jo ģimene ir vācēji), tomēr žēl ir meitenes, kad par pašas sapelnīto honorāru viņas nopirkto sapņu divstāvu gultu beigu beigās vienalga izmanto mantu glabāšanai. Vai arī – kā var baiļoties mātei pateikt, ka tava mīļākā krāsa vairs nav lillā, jo tas māti sāpinās? Kā var baidīties atzīties, ka saldējums ar kokosriekstu garšu, kas līdz šim ir bijis vismīļākais, tagad riebjas, jo tas liks mammai vilties un viņa nesapratīs, kas ir noticis? Kā māte var vannot meitu līdz 16 gadu vecumam? Kur ir robežas starp vienu cilvēku un otru? To visu lasot, no prāta neiziet jautājums – kāda gan bija Dženetas mammas māte un kāda bija viņas audzināšana, ja rezultātā sieviete ir tik salauzta un traumēta?

Blakus visām pārsteidzošajām epizodēm, kuras izraisa ne tikai izbrīnu, bet pat reizēm riebumu, visšokējošākā ir mātes apzinātā izvēle pakļaut meiteni anoreksijai. Māte ierāda un iemāca meitai, kā ar to dzīvot, padarot šo slimību par neatņemamu dzīves daļu. Dženetas ikdiena ir bijusi pilna ar nepareizo, ka, lasot viņas stāstu, var tikai pabrīnīties, par viņas spēku no tā izlauzties. Atskārsme, ka ne tikai bērnībā Dženeta ir bijusi bez savas gribas un patības, bet arī uzsākot pieauguša cilvēka dzīvi, māte ir klātesoša, un visa pamatā ir mātes vēlmju piepildījums un vajadzību apmierināšana, šķiet netaisna. Mātes iegribas un kontrole ir neatslābstoša (kaut vai dzīvokļa iegāde, kad māte pamanās jau no pirmās nakts tur it kā pārnakšņot vienreiz, otrreiz un tā vēl un vēl, līdz viņa tur paliek dzīvot) gan no praktiskā skatpunkta, gan emocionālā/psiholoģiskā skatpunkta, kuru empātiski vislabāk izjust var, izlasot visu Dženetas stāstu.  

Lai arī vissāpīgākā šķita tieši Dženetas bērnība, kad Dženeta bija maza, neaizsargāta un tik ļoti viena, arī jau pieaugušas Dženetas stāsts nav mazāk skarbs (arī pēc mātes nāves).

Autores valoda ir raita, grāmatu ir ļoti viegli lasīt. Lai arī saturs absolūti nav no vieglajiem, stāstā ir daudz humora. Apbrīnojami ir lasīt par autores spēku un spēju apzināties pret sevi vērto vardarbību, manipulācijas un nežēlību, rast gribasspēku dziedēt traumas, ārstēties no saslimšanām, kas ir visa pārdzīvotā sekas, prast būt stingrai lēmumos un redzēt ceļu, kuru izvēlas iet.

Grāmatu noteikti iesaku ne tikai paņemt rokās un izbrīnīties par provokatīvo nosaukumu, bet arī izlasīt un iepazīt Dženetu kā spēcīgu sievieti. Viņas pieredze var atvērt acis uz nezināmu realitāti vai arī spēt to atzīt, kur jau kāds ar ko līdzīgu saskaras.  Vērts izlasīt ne tikai meitu mātēm un otrādi, bet arī dēlu mātēm, arī meitu un dēlu tēviem. Ļoti daudz jautājumu rosinoša, biedējoša un spēcīga grāmata. Noslēgumā gribas dot tādu kā mazu vadmotīvu – vecāki, šis ir izcils paraugs, kā nevajag. Lai katrs, kam vajadzīga palīdzība, laikus apzinātos tās nepieciešamību, spētu to meklēt un atrast, tādējādi sevi dziedinot un mīlot.   

Grāmatas pieejamība bibliotēkās